Ieraksts ar mikrofonu nav iespējams, izmanto augšuplādes iespēju!
Nudien, to saprast vairs nevaru,
Kurš ir nu tas kociņš, ko mīlēju —
Vai tā ir ziemsvētku eglīte,
Vai āboliem piebērtā ābele.
Kā mākonīt's sārtbalts tā ziedonī.
Bet skaistākā, daiļākā rudenī,
Kad zeltotu lapu krēsliņā
Tā sārtvaigu ābolus lutina.
Es sēdu zem ābeles, domāju:
Kurš gan nu tas kociņš, ko mīlēju.
Paukš! Ābolīt's klēpī man ieveļas,
Nu zinu, — sirds ābelei pieķeras.